Kas ir franšīze?

FRANŠĪZE (angļu val.franchising), pēc būtības, ir biznesa attīstības un/vai preču un pakalpojumu distribūcijas metode. Tās pamatā ir attiecības starp zīmola īpašnieku (franšīzes devēju) un vietējo uzņēmēju (franšīzes ņēmēju).

No juridiskā viedokļa FRANŠĪZE ir līgums vai licence starp divām juridiski neatkarīgām pusēm, kas piešķir franšīzes ņēmējam tirdzniecības tiesības noteiktā vietā, izmantojot franšīzes devēja uzņēmējdarbības atšķirības zīmes.

FRANŠĪZES DEVĒJS (angļu val. franchisor) ir uzņēmums, kuram ir veiksmīgs biznesa modelis un kas attīsta savu biznesu ar franšīzes palīdzību.

FRANŠĪZES ŅĒMĒJS (angļu val.franchisee) ir fiziska persona vai uzņēmums, kas pērk franšīzes tiesības no franšīzes devēja.

Franšīzes ņēmējam ir tiesības un pienākums veicināt preču vai pakalpojumu tirgus noietu, izmantojot franšīzes devēja uzņēmējdarbības metodes. Franšīzes ņēmējam ir pienākums maksāt noteiktu maksu franšīzes devējam par šo tiesību izmantošanu. Savukārt, franšīzes devējam ir pienākums sniegt apmācības, nepārtrauktu atbalstu un norādījumus franšīzes ņēmējam.

Ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību dažiem franšīzes pamataspektiem:

• Franšīzes devējs franšīzes ņēmējam nodod ne tikai jau radītu uzņēmējdarbības modeli un zinātnību, bet arī apņemas sniegt tam pakalpojumus, kuru mērķis ir turpināt nodrošināt ņēmējam sevi apliecinājušus uzņēmējdarbības modeļa pilnveidojumus, no jauna ģenerētu zinātnību un metodisko palīdzību.
• Franšīzes devējs ņēmējam nodod, nevis pārdod savu radīto uzņēmējdarbības modeli un zinātnību. To attiecības saskaņā ar definīciju ir vērtējamas kā pagaidu attiecības, kaut arī ilglaicīgas.
• Franšīzes ņēmējs franšīzi iegādājas, lai atkārtotu veiksmīgo devēja uzņēmējdarbību, nevis tāpēc, lai eksperimentētu un uz devēja uzņēmējdarbības pamata veidotu savu unikālu uzņēmējdarbību. Franšīzes ņēmējam ir tiesības un pat pienākums nodrošināt, lai visās franšīzes ņēmēju pārvaldītajās struktūrvienībās tiktu ievēroti vienādi kvalitātes standarti, procedūras tiktu veiktas identiski, savukārt patērētāji saņemtu tādus pašus produktus vai pakalpojumus.

Franšīzes ņēmēja un franšīzes devēja attiecībām ir jābūt skaidri definētām un reglamentētām. Šo funkciju veic franšīzes līgums, kas ir neatņemams franšīzes atribūts.

FRANŠĪZES LĪGUMS – vienošanās, saskaņā ar kuru franšīzes devējs par attiecīgu atlīdzību nodod franšīzes ņēmējam uz laiku tiesības izmantot tā nosaukumu, preču un/vai pakalpojumu zīmju, tirgvedības sistēmas, ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas tehnoloģijas un uzņēmējdarbības pārvaldīšanas metožu kopumu.

Jāuzsver, ka praksē franšīze kā uzņēmējdarbības organizēšanas metode bieži iziet ārpus sniegtās definīcijas robežām. Atšķirīgu franšīzu gadījumā var atšķirties uzņēmējdarbības sistēmu vai zinātnības, kas tiek nodota saņēmējam, apjoms un forma. Atsevišķi ņēmēji akcentē pakalpojuma sniegšanas vai preču pārdošanas zinātnību, bet mazāk uzmanības velta vispārējiem uzņēmējdarbības organizēšanas un pārvaldīšanas principiem. Tāpat var atšķirties arī ņēmēju sniegto pakalpojumu mērķis, saturs un forma. Bieži gadās, ka franšīzes atlīdzības ir ieskaitītas piegādājamo preču vai sniedzamo pakalpojumu cenā un netiek izdalītas atsevišķi. Neatkarīgi no šīm atšķirībām franšīzes uzņēmējdarbības attiecībām ir raksturīgas iezīmes, kas tika atklātas iepriekš minētajās definīcijās.

Ne vienmēr tas, kas tiek dēvēts par franšīzi, patiešām atbilst franšīzes iezīmēm. Franšīze bieži tiek vienādota ar distribūciju un licencēšanu, kaut arī tie ir atšķirīgi uzņēmējdarbības organizēšanas modeļi.

LICENCĒŠANA (angļu val.licensing) ir uzņēmējdarbības organizēšanas modelis, kad viens subjekts par noteiktu atlīdzību ļauj otram izmantot viņam piederošu, juridiski aizsargātu intelektuālu īpašumu, piemēram, preču zīmes, rūpniecisko dizainu, programmatūru, atklājumu vai uzņēmējdarbības procesu. Visbiežāk licence tiek sniegta skaidri definējama intelektuālā īpašuma objekta izmantošanai. Franšīze, savukārt, aptver kā skaidri definētus elementus, tādus kā preču zīme vai recepte, tā arī sarežģītus un grūti definējamus objektus – uzkrāto uzņēmējdarbības pieredzi un metodisko palīdzību.

DISTRIBŪCIJA (angļu val.distribution) ir uzņēmējdarbības organizēšanas modelis, kad viens subjekts pārdod otra subjekta izgatavotus un ar tam piederošām preču zīmēm marķētus produktus. Distributors (izplatītājs) neiegūst tiesības izmantot preču ražotāja preču zīmi savām vajadzībām, savukārt preču ražotājam ir ļoti ierobežotas tiesības kontrolēt izplatītāja uzņēmējdarbības organizēšanas procesus, turklāt tikai tādā mērā, cik tas ir saistīts ar viņa preču pārdošanu un piegādi patērētājiem.

Zemēs, kurās franšīzes tiesiskais regulējums nav ļoti stingrs, šāda uzņēmējdarbības organizēšanas formu jaukšana nav uzskatāma par kritisku un sliktākajā gadījumā darījuma pusēm var vienkārši kļūt par nesaprašanās iemeslu. Tomēr tajās zemēs, kur likumi stingri reglamentē franšīzi (piemēram, ASV), ir nepieciešams skaidri atšķirt šos uzņēmējdarbības organizēšanas modeļus un izmantot tieši to, kurš visvairāk piemērots konkrētajā situācijā.