Franšīzes regulējums Latvijā

Franšīzes atpazīstamības pasākumi

Likums nosaka, ka franšīzes devējam ir pienākums nodrošināt franšīzes reklamēšanas un atpazīstamības pasākumus. Bet jānorāda, ka šādu pienākumu franšīzes devējam jāīsteno, atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem. Tādējādi līdzējiem nepieciešams franšīzes līgumā atrunāt, kādā veidā un apjomā šis franšīzes devēja pienākums tiks realizēts. Jānorāda, ka franšīzes atpazīstamības un labās slavas veicināšana ir franšīzes devēja interesēs ne tikai tā iemesla dēļ, ka šī atpazīstamība un labā slava vairo franšīzes vērtību un, iespējams, arī franšīzes devēja ienākumus no tās, bet arī tāpēc, ka šīs nemateriālās vērtības vienmēr sekos franšīzes devējam. Proti, neatkarīgi no tā, cik daudz pūļu franšīzes ņēmējs būs ieguldījis franšīzes atpazīstamības un labās slavas veicināšanā, pēc franšīzes līguma termiņa beigām nekas no šī nekļūs par franšīzes ņēmēja biznesa pievienoto vērtību - uzsākot jaunu biznesu, franšīzes ņēmējs nevarēs to izmantot - tas kā neatņemama franšīzes devēja zīmola sastāvdaļa sekos franšīzes devējam.

Vienlaikus, ievērojot franšīzes būtību, ir sagaidāms, ka franšīzes reklamēšanas un citādi mārketinga pasākumi tiks realizēti ievērojot vienotu stilu un pieeju. Tādējādi maz ticams, ka franšīzes ņēmējs var sagaidīt zināmu neatkarību šajā jomā – tieši pretēji – visticamāk franšīzes devējs uzstās, ka visa mārketinga politika un pasākumi tiek realizēti stingrā franšīzes devēja kontrolē un, iespējams, būs arī atkarīgi no viņa iniciatīvas. Šī iemesla dēļ, lai aizsargātu franšīzes ņēmēja intereses, likums uzliek par pienākumu franšīzes devējam rūpēties par franšīzes reklamēšanas un atpazīstamības pasākumiem, tā kā franšīzes ņēmēja rīcības brīvība šajā ziņā ir lielā mērā ierobežota. Nesaņemot nepieciešamo atbalstu franšīzes reklamēšanas un atpazīstamības pasākumu īstenošanā franšīzes bizness var ciest neveiksmi pat neraugoties uz to, ka citādi franšīzes ņēmējs ir rīkojies pēc visaugstākajiem standartiem un pilnībā izpildījis franšīzes līguma noteikumus.

Piegādes

Likums nosaka, ka gadījumos, kad franšīzes ņēmēja pienākums ir iegādāties preces tikai no franšīzes devēja vai viņa noteiktas personas, franšīzes devēja pienākums ir nodrošināt preces piegādi saprātīgā laikā, kā arī brīdināt franšīzes ņēmēju par preču piegādes termiņa nokavējumu vai nespēju piegādāt preces iepriekš nolīgtajā daudzumā. Arī šī norma paredzēta franšīzes ņēmēja aizsardzībai, jo franšīzes līguma noteikumi var to atsevišķos gadījumos nostādīt ķīlnieka lomā. Lai arī normālā situācijā būtu sagaidāms, ka franšīzes devējs pats būs ieinteresēts iepriekš minēto pienākumu pienācīgā izpildījumā, tomēr dzīvē nereti var būt situācijas, kad franšīzes devēja nolūks ir mainījies, piemēram, viņš vairs tādu vai citādu apsvērumu dēļ nevēlas turpināt franšīzes līguma darbību, bet vienlaikus arī nepastāv pamats tā izbeigšanai. Kā jau minēts iepriekš, franšīzes ņēmējs ir finansiāli neatkarīgs, un šāda situācija var nopietni ietekmēt franšīzes ņēmēja biznesu. Domājams, ka šī franšīzes devēja pienākuma neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā, franšīzes ņēmējam ir tiesības uz zaudējumu, tajā skaitā negūtās peļņas, atlīdzību.

Kontroles pasākumi

Franšīzes ņēmējam ir pienākums izmantot franšīzi, atbilstoši franšīzes līguma noteikumiem, pakļaujoties franšīzes devēja norādījumiem un nekaitējot franšīzes labajai slavai. Lai pārliecinātos par šī noteikuma ievērošanu, franšīzes līguma neatņemama sastāvdaļa ir kvalitātes prasības un kontroles pasākumi. Franšīzes devēja interesēs ir īstenot regulāru un efektīvu kontroli pār franšīzes ņēmēja rīcības atbilstību franšīzes līguma noteikumiem, pārliecinoties, ka necieš franšīzes devēja labā slava, bet tiek vairota zīmola atpazīstamība. Šādas kontroles īstenošana ir nozīmīga ne tikai franšīzes devējam, bet arī franšīzes ņēmējam, tā kā no franšīzes veiksmīgas īstenošanas ir tiešā veidā atkarīga franšīzes ņēmēja biznesa veiksme. Franšīzes devēja īstenotā kontrole ļauj identificēt trūkumus vai nepilnības franšīzes ņēmēja darbībā. Līdzējiem sadarbojoties – franšīzes devējam dodot padomus to novēršanā vai nestandarta gadījumā līdzējiem kopīgi izstrādājot individuāli pielāgotu risinājumu – ieguvēji ir gan abi līdzēji, gan klienti. Franšīzes devējs nodrošina sava zīmola reputācijas aizsardzību, bet franšīzes ņēmējs iegūst iespēju uzlabot tā sniegumu un, tā rezultātā, arī peļņu, savukārt klienti iegūst labāku produktu un apkalpošanas pieredzi.

Lai franšīzes devējs varētu pārbaudīt franšīzes ņēmēja darbības atbilstību līguma noteikumiem, franšīzes devējam ir likumā piešķirtas tiesības pārbaudīt franšīzes ņēmēja darbību ne tikai dokumentāri, bet arī fiziski, ierodoties franšīzes ņēmēja preču pārdošanas, ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas vietā. Likums neuzliek franšīzes devējam par pienākumu brīdināt franšīzes ņēmēju par pārbaudes veikšanu un saskaņot pārbaudes datumu un laiku, tomēr minētās franšīzes devēja tiesības ir ierobežotas ar franšīzes struktūrvienības parasto darba laiku, kas atkarīgs no konkrētās franšīzes komercdarbības sfēras. Vienlaikus likums uzliek franšīzes ņēmējam par pienākumu sniegt franšīzes devējam informāciju, kas nepieciešama franšīzes līgumā noteikto franšīzes devēja saistību izpildei, kā arī franšīzes ņēmēja darbības pārbaudei.

Faktisko apstākļu maiņa un līguma izbeigšana

Likumā ir noteikts izņēmums no Civillikuma 1587.pantā noteiktā “pacta sunt servanda” (ko varētu tulkot kā “līgumi ir jāpilda’’) principa, nosakot, ka līdzēji var vienpusēji izbeigt franšīzes līgumu gadījumā, ja saistību izpilde kļūst pārmērīgi apgrūtinoša sakarā ar objektīvām apstākļu izmaiņām vai ja pirms franšīzes līguma noslēgšanas līdzējs ir sniedzis nepatiesas ziņas par apstākļiem, kuriem ir būtiska nozīme.

Šajā sakarā jānorāda, ka līdzējiem uzliktais pienākumam savstarpēji atklāt informāciju, kurai ir būtiska nozīme franšīzes līguma sakarā, ir nopietnas tiesiskas sekas - tas var kalpot par iemeslu franšīzes līguma vienpusējai izbeigšanai. Ievērojot to, ka franšīzes līgums tomēr lielākoties ir ilgtermiņa līgums un ir saistīts ar abu līdzēju finansiāliem ieguldījumiem un nozīmīgu konfidencialitātes risku, otram līdzējam atklājamās informācijas saturs un apjoms, kā arī tās atklāšanas pierādīšanas fakts var būt ļoti nozīmīgs turpmākajās attiecībās, tāpēc līdzējiem būtu jāpievērš nopietna uzmanība šo faktu dokumentēšanai.

Jānorāda, ka līdzēji var atsaukties uz objektīvām apstākļu izmaiņām, tikai tādā gadījumā, ja:

1) apstākļu izmaiņas notikušas pēc franšīzes līguma noslēgšanas;

2) līdzējs franšīzes līguma slēgšanas brīdī nevarēja paredzēt apstākļu izmaiņas;

3) līdzējs nav uzņēmies apstākļu izmaiņas risku.

Jāpiebilst, ka visiem iepriekš minētajiem apstākļiem ir jāpastāv vienlaicīgi. Arī šajā sakarā ir būtisks informācijas apjoms un saturs, kas ticis atklāts pirms līguma noslēgšanas, jo tas lielā mērā ietekmē gan nosacījuma izpildi par apstākļu izmaiņām, gan to, ko līdzējs varēja vai nevarēja paredzēt pirms līguma noslēgšanas. Vienlaikus, protams, jāpievērš uzmanība franšīzes līgumā ietvertajam risku sadalījumam.

Nonākot iepriekš minētajā situācijā līdzējiem ir pienākums veikt pārrunas, lai mainītu līgumu vai to izbeigtu, tādējādi nodrošinot franšīzes līguma dalībniekiem līguma pirmstermiņa izbeigšanas iespēju, atbilstoši faktiskajai situācijai un līdzēju spējām reaģēt. Vienlaikus, ja līdzēji mēneša laikā nespēj panākt vienošanos par franšīzes līguma grozījumiem vai tā izbeigšanu, jebkurš no līdzējiem ir tiesīgs prasīt, lai tiesa:

1) izbeidz līgumu, nosakot izbeigšanas datumu;

2) groza līgumu, nosakot apstākļu izmaiņu radīto zaudējumu un ieguvumu taisnīgu sadalījumu.

Tādējādi, vai nu līdzēji atrod savstarpēji izdevīgu attiecību noregulējumu, vai arī līdzēji ir spiesti izvēlēties nebūt ne vieglo, resursu un laika ietilpīgo procesu – tiesvedību. Pieredze rāda, ka kompromiss lielākajā tiesā gadījumu tomēr ir daudz izdevīgāks nekā tiesas verdiktā sniegtais attiecību noregulējums.

Konkurences ierobežojums

Likums paredz franšīzes līguma dalībniekiem iespēju vienoties par konkurences ierobežojumiem, proti, franšīzes ņēmēja komercdarbības ierobežošana pēc franšīzes līguma beigām. Tā kā franšīzes devējs ir atklājis franšīzes ņēmējam informāciju, kas visticamāk nav vispārzināma, bet vienlaicīgi nodrošina franšīzes veiksmīgu darbību, jāpieņem, ka franšīzes ņēmējs, balstīsies pieredzē, ko tas guvis no iepriekš minētās informācijas, tādējādi gūstot zināmas priekšrocības savā biznesā, izmantojot franšīzes devēja uzkrāto zinātību. Šī iemesla dēļ, likums paredz zināmu konkurences ierobežojuma attaisnojumu, lai aizsargātu franšīzes devēja intereses. Vienlaikus likums nepārprotami nosaka, ka tajā ietvertais regulējums neierobežo tiesisko regulējumu konkurences tiesību jomā, tādējādi novēršot iespējamas kolīzijas starp tiesību aktiem, bet vienlaikus uzliekot par pienākumu franšīzes līguma dalībniekiem pārliecināties, ka franšīzes līgumā ietvertais regulējums nepārkāpj konkurences tiesību aizliedzošās normas.

Konkurences ierobežošanas līgums ir slēdzams rakstveidā un ierobežojumu termiņš nevar pārsniegt vienu gadu, skaitot no franšīzes līguma izbeigšanās dienas. Praksē visbiežāk šādu regulējumu iekļauj pašā franšīzes līgumā. Likums nosaka franšīzes devēja pienākumu maksāt franšīzes ņēmējam līgumā nolīgto atlīdzību par konkurences ierobežojuma laiku. Jāpiebilst tomēr, ka tā kā likums neparedz šīs atlīdzības apmēru, tā teorētiski var būt arī salīdzinoši nebūtiska. Tikai gadījumā, ja franšīzes devējs uzteic franšīzes līgumu labās slavas apdraudējuma vai tāda svarīga iemesla dēļ, kura pamatā bijusi franšīzes ņēmēja vainojama rīcība, franšīzes ņēmējs zaudē tiesības saņemt atlīdzību par konkurences ierobežojuma laiku.